Tortes receptes dažādām gaumēm

Rakstiņi

16:13 Kanēlis

Kanēlis:   Ēdamkarotē - 20 g   Tējkarotē - 8 g    Brūni skaistā ierullētā miza, smalkais kārdinošais pulveris, aromāts, kas uzjundī, to pievienojot ēdienam vai atverot burciņu, aromāts, kuru atpazīst teju vai ikviens, – tas ir kanēlis. Garšviela, kura vairāk asociējas ar ziemas periodu tieši smaržas dēļ, piestāv gada aukstajam periodam, kad cilvēkam prasās pēc kaut kā siltāka, kas saistās, piemēram, ar kanēļa, krustnagliņu vai muskatrieksta smaržu. Vasarai, liekas, vairāk piestāv piparmētru un ogu smaržas. Un, kā izrādās, ne velti. Uzskata, ka kanēļa sastāvā esošajai ēteriskajai eļļai piemīt smarža, kas uzlabo cilvēka darba spējas, smadzeņu darbību un padara možāku, un, loģiski domājot, tā mums visvairāk pietrūkst tieši gada tumšākajā un aukstākajā periodā. Mazliet no vēstures Kanēlis, līdzīgi kā daudzas citas garšvielas, nācis no Āzijas. To iegūst no kanēļkoka jaunajiem dzinumiem, kuriem nokasa ārējo mizu, savukārt iekšējo atdala no koksnes un izžāvē, tā iegūstot arī kanēļa standziņām raksturīgo sarullēto formu.  Pirmās ziņas par kanēli parādās jau pirms sešiem tūkstošiem gadu. Lai gan tā dzimtene ir Indija, savu popularitāti tas ieguvis Ķīnā, kur kā piedeva lietots pie visdažādākajiem ēdieniem – ne tikai saldiem, bet arī sāļiem.  Kas interesanti, sākotnēji kanēlis bija viena no visdārgākajām garšvielām pasaulē un šī iemesla dēļ nereti tika izmantots arī kā maksāšanas līdzeklis – 350 grami kanēļa bija 5 kilogramu sudraba vērtībā. Par to jāpateicas kanēļa ražošanas monopola situācijai, jo sākotnēji kanēlis tika audzēts tikai un vienīgi Ceilonā. Tādēļ laikam nav jābrīnās, ka kanēlim bijusi liela loma pasaules izpētē, jo 15. gadsimtā kāre pēc kanēļa (visdrīzāk jau tā „monetārās” vērtības dēļ) bija viens no iemesliem, kāpēc venēciešu tirgotāji arvien aktīvāk sāka ceļojumus uz neapgūtām zemēm. Varētu pat izteikt hipotēzi, ka kāre pēc kanēļa bijusi nozīmīgs faktors arī Amerikas atklāšanā, jo Kolumba ceļojumi sākās kā mēģinājums atrast jaunu ceļu uz garšvielu zemi Indiju.  Kas tad veicināja kanēļa milzīgo vērtību? Protams, tam bija visai loģisks pamatojums – vēsturiski kanēlis tika izmantots, lai novērstu iestāvējušās gaļas slikto smaržu un garšu. Kanēlim šī loma bija ļoti piemērota ne tikai tā spēcīgās smaržas dēļ, bet arī tāpēc, ka kanēļa sastāvā esošie fenoli tik tiešām aizkavēja baktēriju attīstību un līdz ar to gaļu bija iespējams ilgāk uzglabāt svaigu. Protams, lielais pieprasījums radīja arī attiecīgu piedāvājumu, un mūsdienās kanēli audzē gandrīz visā pasaulē, padarot to tikpat pieejamu kā, piemēram, kafija. Kanēļa iedarbība uz veselību Jau senajā Ķīnā tika atklāta kanēļa pozitīvā iedarbība uz cilvēka veselību, sākotnēji kanēli izmantoja gripas un saaukstēšanās ārstēšanai. Vēlāk Eiropā kanēlis bija neaizvietojams buboņu mēra ārstēšanā – kanēļa standziņas kūpināja slimnieka istabā, jo uzskatīja, ka tas iznīcina baktērijas.  Tad tika pierādīts, ka kanēlim piemīt divas nozīmīgas īpašības. Pirmkārt, tas ir svarīgs antioksidantu avots, un viena tējkarote kanēļa satur daudz vairāk antioksidantu nekā, piemēram, glāze granātābolu sulas vai melleņu. Otrkārt, jau minētie kanēļa sastāvā esošie fenoli ne tikai iznīcina baktērijas, bet arī ir nozīmīgs cukura līmeņa regulētājs asinīs, tāpēc kanēlis ir jo īpaši piemērots cilvēkiem, kuriem ir cukura diabēts.  Vēl pie kanēļa labajām medicīniskajām īpašībām jāpiemin augstais dzelzs, magnija un kalcija saturs. Tāpēc nav brīnums, ka kanēli iesaka arī cilvēkiem, kas sirgst ar mazasinību, artrītu vai sirds un asinsrites problēmām. Un, kas ne mazāk nozīmīgi, kā jau tika minēts ievadā, kanēlis tik tiešām uzlabo smadzeņu aktivitāti. Ir zinātniski pierādīts, ka cilvēki, kas vairāk patērē kanēli (kaut vai košļājot kanēļa košļājamo gumiju), uzrāda labākus rezultātus darbā un mācībās. Kanēļa pielietojums pārtikā Kanēlis, protams, ir ne tikai ārkārtīgi vērtīgs, bet arī ļoti aromātiska un garšīga garšviela, tāpēc jo īpaši populārs ēdienu gatavošanā. Kanēļa eksperti gan uzsver, ka divas kanēļa sugas – Ceilonas kanēlis un Ķīnas kanēlis jeb kasija – jāizmanto atšķirīgi. Respektīvi, Ceilonas kanēlis vairāk piemērots saldajiem ēdieniem, savukārt Ķīnas kanēlis – sāļajiem. Taču mūsdienās veikalos pārsvarā tiek pārdots abu kanēļu sajaukums, tādējādi to var izmantot gan sāļos, gan saldos ēdienos pēc paša vēlēšanās.  Tradicionāli Āzijas virtuvē kanēli vairāk izmanto pie sāļiem ēdieniem, piemēram, vistas, karija, grilētas gaļas, dārzeņu un rīsu ēdieniem. Savukārt rietumos kanēli vairāk pievieno saldajiem ēdieniem – cepumiem, kūkām un citiem desertiem.  Lai nu kā, kanēlis savu īpašo popularitāti piedzīvo tieši aukstajā laikā un, protams, Ziemassvētkos – kas gan būtu karstvīns vai karsta ābolu sula bez kanēļa; kā bez tā smaržotu piparkūkas un dažādi citi ierasti saldumi?  Materiāls no cetrassezonas.lv

1 2 3 4 5 Skatījumu skaits: 981 | Pievienoja: Rausis | Atslēgvārdi: Garšvielas, Vārdnīca, Produkti | Reitings: 0.0/0